Kādēļ izvēlējāties studēt LU Jēkabpils filiālē studiju programmā “Pirmsskolas skolotājs”?
Mans ceļš uz augstskolu bija interesants. Pēc vidusskolas un tehnikuma beigšanas ilgus gadus strādāju par konditori un pavāri, līdz pašas meita, izmācījusies par skolotāju, vienā dienā teica: “Pietiks Tev šo smago darbu strādāt, laiks atkal mācīties!” Kā tagad atceros, ka tajā pēcpusdienā atbraucu no Rīgas, bija palikusi pēdējā stunda līdz iestāšanās beigām augstskolā. Meita aizveda. No Aizkraukles līdz Jēkabpils filiālei ir gabaliņš, paspējām pēdējā piecminūtē. Uzreiz bija jāfotografējas, mati izspūruši, nesagatavojusies. Bija tāds uztraukums, vai es to spēšu, kā apvienošu ar bērniem, darbu… Līdz galam nebija sajūta, ka būs labi. Neko jau citu nemācēju, strādāju un audzināju savus piecus bērnus. Filiāles direktore Daina iedrošināja, ka viss būs labi. Meita ticēja, ka es to paveikšu, un tas man deva spēku iet uz priekšu. Tā kā pašai bija pieredze audzinot savus bērnus, tad atpakaļceļā no Jēkabpils uzreiz pieteicos darbā pirmsskolā, pēc pusotra mēneša bija jāsāk strādāt. Sagriezu savu ierasto dzīvi kājām gaisā.
Kā risinājāt grūtos brīžus studijās?
Nebija viegli brīžos, kad vairāki pārbaudījumi iekrita vienlaikus. Studentu niķis – visu darīt pēdējā brīdī un naktīs. Palīdzēja ģimenes atbalsts un doma – ja jau esmu sākusi, tad arī pabeigšu. Katrs grūtais brīdis deva jaunu pieredzi.
Saku lielu “paldies” visiem docētājiem par ieguldīto darbu un atbalstu. Īpaši tiem, kas dalījās ar savu pieredzi un iedvesmoja būt radošiem un ticēt sev. Viņu attieksme nozīmē daudz. Vislielāko “paldies” gribu teikt kvalifikācijas darba vadītājai Daigai Kalējai-Gasparovičai. Viņas miers un uzmundrinājuma vārdi vienmēr bija vietā, no viņas saņēmu to drošības sajūtu, ka viss izdosies! Arī par praktiskām nodarbībām, ko mācīja Jolanta Kriščune, Alīna Jofe-Bordjakovska, Jana Buboviča – liels paldies!
Kāda bija studiju laika pozitīvākā pieredze?
Studiju laikā pozitīvākais bija mūsu kurss – kopīgi pārdzīvojumi, smiekli, asaras, uztraukumi pirms eksāmeniem, savstarpējais atbalsts. Man šķiet pat skolā neizveidojas tik cieša draudzība kā mūsu kursam. Līdz ar darba maiņu ieguvu arī labāko draudzeni, kursa biedreni un darba kolēģi. Šis laiks paliks ilgi atmiņā.
Vai uz studijām Jēkabpils filiālē aicināt sekotājus?
Jā, noteikti aicinu studēt Jēkabpils filiālē. Šeit ir ļoti draudzīga vide. Pasniedzēji ir atsaucīgi, un studijas notiek ciešā sadarbībā. Jūties pamanīts un novērtēts.
Kas sniedza vislielāko atbalstu Jūsu ceļā uz diplomu?
Noteikti mana ģimene! Bez viņu sapratnes un iedrošinājuma tas būtu daudz grūtāk. Brīžiem jau likās, ka mājās ir daudz vairāk grāmatu kā bibliotēkā, bet tas ir pārejoši. Paldies manai meitai Dženetai, kura bija ar mani arī manos “nakts darbos” un palīdzēja, kad bija nepieciešams atbalsts. Arī kursa biedrenes cita citu atbalstījām un darām to joprojām. Mēs esam kā viena liela ģimene.
Ar kādām sajūtām saņemāt diplomu?
Ar lielu gandarījumu un lepnumu! Tas ir svarīgs solis manā dzīvē. Ir prieks par paveikto, sirds gavilē un ir sajūta – es to izdarīju!
